Eļļas palielināta patēriņa problēma ir diezgan izplatīta, bet arī iemeslu, diagnostikas veidu un cīņas veidu metožu varianti ir pārpārēm. Kaut vai pasaka par «gredzenu maiņu» vien ir ko vērta! Bet visu pēc kārtas.

Tātad, eļļa no dzinēja var pazust sekojošu iemeslu dēļ:
Pirmais – iztecēt;
Otrais – sadegt dzinēja cilindros;
Un trešais – to kāds ir nozadzis! - bet ņemot vērā šī varianta eksotiskumu, mēs to neapskatīsim sīkāk.

Eļļas iztecēšana var notikt divos virzienos – uz āru, ko, kā likums, parasti pamana ar neapbruņotu aci, un uz iekšu – ja eļļa nonāk dzesēšamas šķidrumā. To arī ir viegli konstatēt, atverot radiatora vai izplešanās trauka korķi un ieraugot tur «krējumu». Kā likums, šādos gadījumos nenotiek ievērojama eļļas līmeņa pazemināšanās, pretējā gadījumā tecēšana būs ĻOTI viegli ieraudzīt, jo zem mašīnas izveidosies vesela eļļas jūra. Pamēģiniet izliet litru eļļas zem auto – Jūs pat iedomāties nevarat, kādus izmērus var iegūt peļķe.

Tagad par otru variantu – eļļas sadegšanu dzinējā. Teorētiski eļļa sadeg visu laiku. Tas ietilpst iekšdedzes dzinēja darbības principā. Tomēr praksē labs mūsdienu konstrukcijas dzinējs var mierīgi izturēt nepieciešamos 10 - 15 – 20 tūkstošus kilometrus starp eļļas maiņām bez tās papildināšanas. Tas nozīmē, ka eļļas patēriņš uz vidējiem 10 tūkstošiem nepārsniedz 1 litru. Tāpat arī parasti attālums uz eļļas mērāmā tausta starp atzīmēm max un min atbilst aptuveni 1 litram. No kā rodas palielināts eļļas patēriņš un kādā veidā tas nonāk dzinēja cilindros?
Pirmais – caur sliktu cilindra-virzuļa blīvējumu.
Otrais – gar nolietojušiem vārstu blīvslēgiem.
Trešais – slikti strādā kartera ventilācijas sistēmas membrāna.

 
Tātad nedaudz sīkāk par šiem procesiem. Cilindra-virzuļa blīvējumā piedalās: cilindra virsma, kurai pēc formas jābūt ģeometriski pareizam cilindram un uz tā eļļas noturēšanai noteikti jābūt iedobēm no honēšanas. Ja cilindrs tiks izgatavots kaut kādā veidā bez honēšanas, t.i., būs pareizas formas, bet bez mazajām švīciņam – tāds motors ilgi nenoturēsies, jo gredzeni strādās «pa sauso» un ātri nodils. Nākošie blīvējumā piedalās gredzeni, kuri kaut arī izskatās pēc vienkāršības kalngala, tomēr īstenībā pēc konstrukcijas ir diezgan sarežģīti. Uzstādot, tiem vajag ar noteiktu spēku (un mainīgu to garumā) piekļauties pie cilindru virsmas. Trešais blīvējuma dalībnieks ir grope virzulī priekš gredzena, kura dzinēja darba procesā arī nolietojas un gredzens tad sāk kustēties. Ja nedarbojas kāds no šiem nosacījumiem (pat viens), tad tas noved pie eļļas iekļūšanas cilindrā un tās sadegšanas. Parasti visi šie komponenti nolietojas vienlaicīgi, bet ne vienmērīgi. Tieši tādēļ tikai vienu pašu gredzenu nomaiņa ir muļķīga un gandrīz nevajadzīga operācija. Ir, protams, reti izņēmumi, bet tie tikai apstiprina likumu. Piemēram, visai kompresijas un eļļas gredzenu kopējai konstrukcijai ir ne tikai priekšrocības, bet arī trūkumi. Izmantojot sliktu eļļu visa šī konstrukcija zaudē kustīgumu un piedeg, kā rezultātā diski nepiespiežas pie cilindra virsmas. Bet tādā gadījumā gredzens nenolietojas, jo tas nebija piespiests pie virsmas. Pilnīgi pietiek visu iztīrīt un salikt atpakaļ. Ir vēl daži varianti, bet tie nav ņemami vērā.

Tālāk eļļa notek pa vārstu kātiņiem. No ieplūdes vārstiem tā nonāk cilindros un tur sadeg, kā arī nogulsnējas kā piedeguma slānītis uz vārstu šķīvīšu aizmugures. No izplūdes vārstiem daļa tiek aiznesta ar izplūdes gāzēm, tā dodot papildus ieguldījumu izplūdes gāzu necaurspīdīgumā. Eļļa pa vārstu kātiņiem notek tādēļ, ka nolietojas un sacietē vārstu blīvslēgi, kā arī palielinoties spraugai starp vārsta kātu un vadīklu. Tas ir saistīts ar pašu detaļu nodilšanu – uz benzīna dzinēja gandrīz neievērojama, dīzeļdzinējiem nodilšana ir ļoti izteikta. Rezultātā vārsta kāts tā staigā pa vadīklu, ka neviens blīvslēgs vairs netiks ar eļļu galā, jo tie ir paredzēti tikai gareniskai kustībai, nevis ass nobīdei.

Un nu nedaudz par membrānu. Tā ir diezgan vienkārša ierīce, kas īstenībā ir mazs labirints. Kartera gāzes kopā ar eļļas migliņu iekļūst labirintā, «apmaldās» tajā, bet eļļa nogulsnējas uz sieniņām un pa notekcaurumiem nonāk atpakaļ karterī. Ja notekcaurumi jeb pats labirints ir aizsērējis ar sārņiem, tad eļļas pilieniņi nokļūst ieplūdē un tālāk jau uz cilindriem. Bet paši sārņi rodas no padiluša dzinēja, kad uz to caur nodilušo cilindra-virzuļa blīvējumu iedarbojas liels daudzums kartera gāzu. Tā ka aizsērējusi kartera ventilācijas sistēma nav palielināta eļļas patēriņa iemesls, tieši otrādi.

Tagad no prakses. Galvenais jautājums – Ko darīt? («Kas vainīgs?» šoreiz neaplūkosim).
JA eļļas patēriņš uz 10 000 kilometriem ir līdz 2,5-3 litri, tad parasti problēmu var atrisināt ar VĀRSTU BLĪVSLĒGU NOMAIŅU.
Ja eļļas patēriņš ir BŪTISKI LIELĀKS, tad bez pilnvērtīga remonta NEIZTIKT.
Kā likums, autoražotāji dzinēja kapitālā remonta nepieciešamību norāda, ja eļļas patēriņš ir 1L/1000km. Pie tāda eļļas patēriņa automašīnu ekspluatēt ir ļoti grūti, jo pārāk bieži nākas liet klāt eļļu.

Ja, neskatoties uz visiem mājieniem, turpināt ekspluatāciju, tad iespējami sekojoši varianti:
Pirmais – braucot pa pilsētu motors noklapēs, jo laicīgi nebūs ielieta eļļa, bet kaut kur būs jāsteidzas.
Otrais – braucot pa trasi lielus attālumus ar palielu gāzi, izdegs vai nu virzulis vai vārsts, jo piedegums cilindros ar laiku uzliesmo, bet degšanas temperatūra tam ir ļoti augsta.