Sporta sadales vārpstas
uzstādīšana ir viens no populārākiem dzinēja tūninga veidiem. Rakstīts un
runāts par to ir bezgala daudz. Kas ir “augšējās” un kādas ir ”apakšējās”
sadales vārpstas cerams ka zina ikviens, bet tas, kā tad īsti viss darbojas –
mēģināšu ieviest skaidrību.
Pirmais iemesls nomainīt
sadales vārpstu ir apmēram tāds pats, kā ar citām komponentēm. Standarta detaļa
ir pārāk līdzsvarota un garlaicīga, radīta pēc saviem raksturlielumiem
maksimāli tuvi ikdienas braucēja vēlmēm un nespēj atbalstīt intensīvāka
braucēja tieksmi pēc lielākas dinamikas, utt.
Izvēloties sadales vārpstu kā
likums mehāniķis mēģina izmainīt griezes momenta vai jaudas līkni saskaņā ar
prognozējamo ekspluatācijas režīmu un klienta vēlmēm. Sadales vārpsta, kas
pārvieto griezes/jaudas maksimumu uz augto apgriezienu režīmiem, tiek saukta
par “augšējo”, līdz ar to pretējā gadījumā – tā ir “apakšējā” sadales vārpsta…
Sadales vārpsta ir dzinēja
“mehāniskās smadzenes”, kas nosaka vārstu atvēršanas ātrumu, laiku un atvēruma
ilgumu (citiem vārdiem sakot – dzinēja raksturu). Mēģināsim nu saprast kas un dēļ kā notiek.
Sākumam pieskarsimies sadales vārpstas primāriem
raksturlielumiem, izejot no kuriem tas arī tiek projektēts:
Vārstu pacēluma augstums.
Tas ir maksimālais attālums uz kuru vārsts iziet no sēžas.
Mūsdienu dzinēju standarta sadales vārpstas parasti paceļ ieplūdes vārstu uz
apm. 9.0 mm, tai pašā laikā sporta motoriem šis rādītājs mēdz sasniegt pat
13,50mm. Pie tam ir jārēķinās, ka nevar kāpināt vārsta atvēršanos līdz
bezgalībai – tam pamats ir katra dzinēja konstruktīvās īpašības. Lietojot
sadales vārpstu ar ļoti lieliem kulaciņiem ir jāgriež virzuļos īpašus
padziļinājumus, lai izvairīties no to “tikšanās” ar vārstiem. Šie padziļinājumi
nebūt ne labvēlīgi ietekmē sadegšanas kameras formu, jo ikviens papildus
šķērslis degmaisījuma kustībai kamerā ir potenciāls detonācijas perēkļu
izraisītājs.
Vēl vārstu pacelšanās augstums ietekmē tādu parametru kā
Laiks-Šķērsgriezums ( kulaciņa darbībās ilgumus). Tādejādi pie lielāka vārsta
pacēluma ir iespējams panākt labāku cilindra piepildījumu ar degmaisījumu un
iegūt lielāku enerģiju/efektivitāti no viena darbības cikla. Atkarībā no tā,
kurā apgriezienu diapazonā tas notiks, mēs iegūsim jaudas vai griezes momenta
pieaugumu. Vidusmēra standarta sadales vārpstai kulaciņu darbības ilgums ir
vienāds ar ~200-240 grādiem no kloķvārpstas apgrieziena. Šis salīdzinoši lēzens
un lēns vārsta atvēršanās režīms tiek izvēlēts pirmām kārtam lai samazinātu mezglu
dilumu un darbības gaitā radītos trokšņus. Projektējot sporta vārpstas tiek
uzstādīta prasība par katru cenu panākt maksimālu cilindra piepildījumu, līdz
ar to ieplūdes vārsts paliek atvērts apm. 250-320 grādu garumā.
Papildus jau minētiem parametriem un cilindru piepildījumu
savu iespaidu atstāj gan kulaciņa profils un to pārseguma leņķis, tāpēc
pāriesim pie sadales vārpstu pārējiem parametriem un apskatīsim kā tie mainās
atkarībā no izvēlētās konstrukcijas.
Tātad, profilam ir jānodrošina iespējami plūdens un ātrs
vārsta pacēlums. Sakarība te ir sekojoša – jo šaurāks un augstāks ir profils,
jo labāk. Papildus ir arī profila gluduma jēdziens, t.i. ar cik līnijām profils
ir aprakstīts (jo to vairāk, jo mīkstāk un līdzsvarotāk strādās dzinējs)
Ieplūdes
kulaciņš
Ķeras pie darba ieplūdes taktī
(virzulis iet uz leju – ieplūdes vārsts atveras). Pār cik kulaciņa darbības
fāze un ilgums ir nemainīgi (tā profila un regulējumu dēļ) , tad maksimālu
atdevi no dzinēja var iegūt tikai stingri noteiktā apgriezienu diapazonā, t.i.
noteiktā dzinēja darbības režīmā. Pārējos režīmos dzinēja darbība būs efektīva,
bet ne maksimāli. Ja mēs vēlamies palielināt efektivitāti pie noteiktiem
apgriezieniem, tad nākas ziedot pārējos parametrus. Tā sanāk, ka “apakšējās”
vārpstas zaudē “augšējām” pie augstiem dzinēja apgriezieniem, savukārt
“augšējās
” ir manāmi vārgākas tukšgaitā un pie zemajiem apgriezieniem. Par šiem
faktoriem atbild kulaciņa profils. Griezes palielināšanai pie zemiem
apgriezieniem to taisa platu un lēzenu, a ja tiek prasīta maksimāla atdeve pie
lieliem apgriezieniem – šauru un asu.
Izplūdes kulaciņš
Atbilstoši darbojas izplūdes
takts laikā (virzulis uz augšu – izplūdes vārsts vaļā). Vārstu ir jāatver
pietiekami agri, lai cilindrs paspētu atbrīvoties no degšanas produktiem. Ja
atvērt izplūdes vārstu par vēlu dūmgāžu paliekas tiks sajauktas ar svaigu
degmaisījumam, kas manāmi pasliktinās sadegšanu un vēl jo vairāk – degšanas
produkti aizņemt vietu cilindrā, ko varētu aizņemt svaigs degmaisījums.
Rezultātā – slikta darbības efektivitāte. No otras puses – pāragra izplūdes
vērsta atvēršana samazina darba gaitas efektivitāti, jo spiediens, kas
iedarbojas uz virzuli, tiks daļēji nolaist caur agri atvērto izplūdes vārstu. Analoģiski
tas strādā arī pie vārsta aizvēršanas – agri aizverot vārstu – degšanas
produkti nepaspēs pamest cilindru, savukārt vēlu aizverot – svaiga degmaisījuma
daļa tiks izmesta nesadegusi caur izplūdes traktu.
Kulaciņu izvērsums
Kulaciņu izvērsumam (nosaka
vārstu pārsegšanos - t.i. cik grādus abi vārsti ir vienlaicīgi atvērti) ir
jānodrošina aprēķinātos piepildījuma koeficienta, sadegšanas efektivitātes un
cilindra atbrīvošanas no degšanas produktiem, rādītājus, kā arī kompensēt degkameras
un kulaciņu profilu tehniskos rādītājus.
Palielinot vārstu pārsegumu
leņķis starp kulaciņu centriem samazinās un otrādāk. Šī leņķa palielināšana
nodrošina griezes momentu zemu apgriezienu režīmā un samazināšana – palielina
jaudu pie lieliem apgriezieniem.
Noslēgumā dažus vārdus par sporta vārpstu izskaņošanu. Sākumam vajag
vienkārši precīzi noregulēt vārstus (ja tie ir regulējami). Var izrādīties, ka
pie vienāda pacēluma abiem vārstiem, pārseguma momentā sporta vārpsta nedos
nepieciešamo efektivitāti. To var labos uzstādot regulējamo sadales zobratu,
kas ļaus izlikt vārpstu “ātrāk”, Tad kloķvārpstai izejot augšējo punktu,
ieplūdes vārsts pacelsies nedaudz vairāk nekā izplūdes, - tas dos jaudas kāpumu
pie augstiem apgriezieniem. Nostādot sadales vārpstu “vēlāk”, nodrošina
izplūdes vārsta lielāku pacēlumu un kā rezultātu – griezes maksimumu pie zemiem
apgriezieniem.
Kā tas viss darbojas....?
Laikam vienkāršākais un patiesi vienīgais veids, ka izprast
šo processu kopējo ainu - ir vai nu sabojāt pāris dzinēja galvas, vai arī -
vispirms rūpīgi papētīt zemāk esošo animāciju....
Dažas viltības un VTI ...
Viens no risinājumiem, kas ļauj panākt gan
vienmērīgu tukšgaitu un saprātīgu degvielas patēriņu, gan nepieciešamības
gadījumā arī attīstīt patiesi sporta auto cienīgu dinamiku ir - Variable Valve
Timing sistēma.
Noslēpums slēpjas īpaši sarežģītā sadales vārpstas un tās
pārvietošanas mehānismā. Proti - uz vienas sadales vārpstas ir 2-reiz vairāk kulaciņu
- tā teikt divu dažāu profilu apvienošana uz vienas ass un sadales vārpsta spēj
pārvietoties garenass virzienā.
Tādejādi tiek izmantots vai nu ekonomiskais režīms, vai
sportiskais...
Kā tas darbojas? Skan jau ļoti vienkārši: kad nepieciešams
braukt mēreni un ekonomiski - sadales vārpsta rotē savā pamatpozīcijā un
dzinējs izmanto "mērenos" sadales vārpstas kulaciņus. Pārejot uz
augstiem apgriezieniem (~4'000 rpm +), īpašs mehānisms pārvieto sadales
vārpstu garenass virzienaa un darbā stājās jau "sportiskie"
kulaciņi, kuriem gan laika diagrammas, gan pārseguma rādītāji jau ir krietni
sportiskāki.
Šo ideju pirmie sāka izmantot sērijveidā
ražotos dzinējos tieši Honda, kuru Civik VTEC VTi 1,6 dzinējs spēja attīstīt 160
zs!